piektdiena, 2011. gada 21. janvāris

Laodzi. Daoisms.



Vai tas ir godīgi, ja sakām, ka Laodzi ir vairāk piederīgs pie bijušajiem laikiem? Vai tā bija? Kas viņa mācībā ir saistāms ar bijušo?
Gan Laodzi dzīve, gan viņa mācība ir pilna vēl neatbildētu jautājumu. Pat tik daudz, ka leģendas vēstī par vārtu sargu, kuram Laodzi it kā garāmejot ir atstāstījis savu gudrību un aizgājis, lai izzustu. Katrā ziņā ne viņš ir bijis tas, kurš pierakstījis savu mācību. Tā bija un ir noslēpumaina mācība, jo tā nebija sistemātisks izklāsts, un patiesībā tai nebija ne sākuma, ne beigu. Tas bija it kā domāšanas process, ceļš. Ne velti pati mācība runāja par ceļu- "dao", kuru apgūstot var sasniegt mērķi- "de". Mācība kā ceļš. Mācība kā pati daba- nenobeigta un arī neaptverama. Laodzi mācība arī runāja par to, ka galvenais, no kā var mācīties, ir tikai daba. Tāpēc nav svarīgas tradīcijas vai teorētiska pēctecība. Katrā laikā cilvēkam ir jāmācās no tās dabas, kas viņam ir dota.
Laodzi neatskatījās uz iepriekšējām teorijām? Arī šajā ziņā ne viss vēl ir atbildēts. Tiek pieminēti fakti, ka Laodzi ir pārmantojis vai turpinājis Fusi un Ju-Ju laika gudrības, tās pašas gudrības, kuras šie senākie gudrinieki bija ņēmuši no kādiem citiem nezināmiem gudriniekiem. Ir pēctecība. Taču tā nav pēctecība tādā nozīmē, kā to saprotam tagad, kad mums šķiet, ka ir jāpārmanto kādu gudru cilvēku teicieni vai atziņas. Tā ir pēctecība tādā nozīmē, cik pēctecīga ir daba, kur nepārtraukti kāds nomirst un kāds piedzimst, bet kopums saglabājas. Lielā mainība izrādās nemainīga un pēctecīga.
Pievērsīsim uzmanību dažām Laodzi mācības atziņām, kuras ir aktuālas un kuras var izmantot arī tagad. Laodzi runā par to, ka
"mēs taisām trauku, tā sieniņas, bet izmantojam to neko-tukšumu, kas ir starp trauka sieniņām; mēs taisām istabas sienas, bet atkal izmantojam to neko- tukšumu, kas ir starp trauka sieniņām. Tādējādi šis tukšums, šis, ko saucam par neko, ir izrādījies svarīgāks par sieniņām ".
Par ko ir runa? Sāksim ar pašu tiešāko un paskatīsimies, kā tad ir ar to trauku un tām sieniņām te, pie mums, un tur. Vai grūti ir pamanāma pie mums tik bieži vērojamā tradīcija krāt spožās vitrīnās vai uz neaizsniedzamiem plauktiem traukus. Mēs krājam Meisenes vai Ķīnas porcelānu, Kurzemes vai Latgales keramiku utt. Liekam un priecājamies par šiem neaizskaramajiem darinājumiem. Trauks, kuram vajadzētu būt izmantotam, izrādās, var būt skaists un neizmatojams mākslas darbs. Mēs priecājamies par sieniņām, bet aizmirstam tā lietojamību, piepildījumu. Bet trauks var būt skaists tikai tad, ja to izmanto. Austrumos rodas pat atsevišķas mākslas nozares, piemēram, ikebana, kas māca, kā piepildīt trauku.
Arī par istabas sienām runājot, vērojama šī milzīgā atšķirība starp mūsdienu austrumu un rietumu pasaules cilvēku attieksmi pret tām- tukšie lielie un gaišie sienu laukumi austrumu dzīvokļu interjerā un pretim tam ar gleznām vai vismaz tapetēm greznotās sienas pie mums.
Mēs pievēršam uzmanību ārpusei- sienām, savukārt Ķīnā vairāk domā par to, kā apdzīvot šo telpu. Tas, protams, nav ne labi, ne arī slikti. Tas vienkārši ir citādi. Bet pārnesīsim šo piemēru uz cilvēku attiecību pasauli un paskatīsimies šādā veidā- ir vīrietis un ir sieviete (sieniņas), bet starp viņiem ir, pieņemsim, mīlestība (nekas, tukšums). Kura no šīm trim daļām ir svarīgāka- viņš, viņa vai tas, kas ir pa vidu starp šiem abiem, mīlestība? Mēs skatāmies uz sienām, cenšamies tās apkopt vai nokrāsot, vai runājam par vīrieša vai sievietes lomu (tieši lomu - kā teātrī) sabiedrībā, bet tas, kas ir pa vidu, nav tik svarīgs. Pareizāk- tas, kas ir pa vidu, tiek saukts par neko, un tādējādi arī attiekties pret to mēs varam kā pret neko- nekādi. Tas nav svarīgi. Ja ir, ir labi, ja nav- arī nekas.
Arī attiecībā pret cilvēka dzīvi mēs vairāk uzmanības pievēršam sienām- mēs ar ārkārtīgu degsmi svinam dzimšanas un miršanas dienas, bet cik daudz mēs patiesi interesējamies par otra cilvēka dzīvošanas dienām, par viņa dzīvi? Daoisma turpinājums-
Daoisms ir mācība par cilvēka atgriešanās ceļu pie dabas un dabiskā. Tas ir mājupceļš. Šī atgriešanās savukārt rada sajūtas, kas līdzinās transam vai tādam kā bezsvara stāvoklim. Tas vairs nav lietišķais rietumu funkcionārs, kurš pārtiek no matemātiskām formulām. Nav runa par eiforijas iegūšanu no interesantu izteicienu kombinācijām. Līdzīgi kā vēlākajā Čaņbudismā, arī attiecībā uz daoismu būtu ilgi jāturpina runāt par to, kā daoismā nav, jo tas saistās ar tās realitātes vai tās vides izslēgšanu, kurā dzimst maldi un kļūdas. Ir jāaiziet nevis no kļūdām kā sekām, bet gan no to ierosinātājiem- cēloņiem. Tādējādi tiek panākts stāvoklis, kuru varētu ilustrēt ar daoismā turpinātāja senajā Ķīnā Džuandzi domām (ap 369.-286. g. p. m. ē.): "Vienreiz es, Džuandzi, sapņoju, ka esmu tauriņš un esmu laimīgs kā tauriņš. (..) Piepeši es pamodos un atklāju, ka esmu Dzi. Es nezināju, vai tas bija Dzi, kas sapņoja, ka viņš ir tauriņš, jeb vai tas bija tauriņš, kas sapņoja, ka tas ir Dzi. " Tas ir tāds sava veida bezsvara stāvoklis, kurā nevar īsti saprast, vai tas esi tu, kurš domā, vai tās ir domas, kuras rada tevi. Kurš ir īstāks? Atcerēsimies to kā līdzību ar šamanisma dubultnieka mācību. Šamanismā abas puses bija vienādi reālas, savukārt daoismā uzmanība tika pievērsta tam, ka nav īsti skaidrs, kurš ir reāls- viens vai otrs. Nevar būt abi. Tas iespējams nāk jau no iņ-jan filozofijas par divām pusēm, kura arī noteica, ka katra puse ir atšķirīga. Tās nevar būt vienādas. Tātad- abas puses nevar būt vienādi reālas, iņ-jan filozofija radīja sarežģījumus, kurus atrisināt nepavisam nebija viegli. 

Šamanismā vēl bija piecu stihiju mācība, kas atzina pirmējā veseluma ideju un mēģināja gan saglabāt sadalījumu divās pretēji "lādētās" pusēs, gan radīt vienu veselumu. Jaunākos variantos (piemēram, Ci-Gun mācībā) piecu stihiju mācība stāsta par to, ka visa sākumā ir tā saucamais Lielais Tukšums U-Ci, no kura radās trīs pamatspēki:
1) Debesu enerģija jeb sākotnējais spēks,
2) Cilvēciskā enerģija jeb kosmisko daļiņu spēks;
3) zemes enerģija jeb dabas enerģija.
Tātad debesis, zeme un cilvēks ir trīsvienība, kura ir tik populāra tālo austrumu praksē
vēl tagad. Tā tiek izmantota, piemēram, arī ikebanas mākslā. Šos trīs spēkus vai trīs enerģijas sauc arī par trīs gudrajiem vai trīs augstākajiem, tīrākajiem, un tie kaut kādā ziņā asociējas ar trīs austrumu gudrajiem, kuri devās uz Betlēmi pie tikko piedzimušā Kristus. Tālāk šie trīs spēki rada piecas stihijas:
1) ūdeni,
2) uguni,
3) koku,
4) metālu,
5) zemi.
Katrai no šīm piecām stihijām atbilst arī sava debespuse: ūdenim - ziemeļi, ugunij -dienvidi, kokam - austrumi, metālam,- rietumi; zemei - centrs. Šamanisma mācībai līdzīgs ir arī princips veidot katrai debespusei atbilstošus sarakstus, bet jaunums (nerunājot par to, ka paši par sevi šie saraksti atšķiras) ir mācība par to, ka šie "saraksti" viens ar otru sadarbojas. Pārnesta rietumu kultūrā šī mācība tagad izskatās aptuveni šādi. Vispirms ir jāizveido pieci saraksti, kuri var būt faktiski bezgalīgi gari, bet populārākais kodols varētu izskatīties aptuveni šādi.
Metāls Ūdens
planēta- Venera planēta - Merkurs deguns ausis koša, baltā zilā plaušas (iņ) resnā zarna (jan) nieres (iņ) urīnpūslis (jan
bēdas, skumjas vīrišķība, cēlsirdība stress, bailes kautrība, maigums
Koks Uguns planēta - Jupiters planēta - Marss acis mēle zaļa sarkana aknas žultspūslis sirds tievā zarna niknums labsirdība naids mīlestība, prieks

Zeme
planēta - Saturns mute, lūpas dzeltena liesa aizkuņģa dziedzeris nemierigums taisnīgums trauksmainība, atklātība

Tas būtu tikai piemēra ieskicējums, vienlaikus piebilstot, ka daoisma prakse pieļauj iespēju atkāpties no priekšrakstiem par labu savai pieredzei. Ja mēs savā praksē redzam, ka izvietojumam stabiņos jābūt citādam, tad tas nozīmē to, ka tas ir jāmaina.
Tālāk sekotu savstarpējo iespaidu jautājums. To var attēlot grafiski šādi. (piecstaru zvaigzne)
Lai saprastu turpmāko, ir jāvadās pēc norādītā savstarpējo ietekmju virziena un jāsaprot: ja kaut kas tiek palielināts kādā no komponentiem, tas attiecīgi iespaido blakus stabiņa attiecīgos komponentus.
Tā veidojas veselums, kurā viss viens ar otru ir saistīts. Cēlonis ir saistīts ar sekām, un, lai novērstu sekas, pats galvenais un grūtākais- ir jāatrod pirmcēlonis.
Citu piemēru varētu izteikt ar Čžen-czju mācības atziņām, kas piecas stihijas izsaka šādi.
Zemei atbilst kuņģis, liesa, aizkuņģa dziedzeris,
gaisam - žultspūslis un aknas,
ugunij - endokrīnā sistēma, tievā zarna, sirds, asinsvadi,
ūdenim - urīnpūslis un nieres,
ēterim - resnā zarna, plaušas.
Čžen-czju vairāk runā par meridiānu (kanālu) sistēmu cilvēka ķermenī
Meridiānos izstrādājās triju veidu enerģija:
1) Vei enerģija, kas ir aizsargājoša un kuru iespaido laika apstākļi, kā arī speciāli ķermeni piesārņojošā patogēnā enerģija;
2) vecvecāku enerģija, kura ir dota jau ar dzimšanu un kuru cilvēks novājina ar slimībām, novecošanas procesā, biežos dzimumsakaros;
3) barojošā enerģija, kuru cilvēks uzņem ieelpojot.
Meridiānus iedala arī Iņ un Jan meridiānos, kas nozīmē to, ka vieni ģenerē negatīvu, otri- pozitīvu enerģiju, vienlaikus atgādinot to, ka vesels nozīmē harmoniju vai pilnīgu līdzsvaru starp abiem enerģiju veidiem (un nevis tikai pozitīvas enerģija klātbūtni, izslēdzot negatīvo). Savukārt, ja cilvēks grib mērķtiecīgi veidot karjeru, izpaust savus talantus, "izsisties" uz augšu, tad līdzsvars neder, ir jāveido apzināta asimetrija, saprotot, ka tā noteiktā veidā atspoguļosies arī jūsu veselībā. Piemēram,
Iņ meridiāni ir sirds, nieru, aknu, perikarda, liesas un aizkuņģa dziedzeru meridiāni; Jan meridiāni - kuņģa, urīnpūšļa, žultspūšļa, resnās zarnas un tievās zarnas meridiāni. Čžen-czju mācība ir līdzīga indiešu mācībai par mudrām. Arī te ir runa par to, ka meridiāni noslēdzas (vai sākas) rokas pirkstu galos. Tātad tas ir jāzina tiem, kuri nodarbojas, piemēram, ar austrumu cīņām, jo katrs sitiens ar roku atsaucas uz tiem orgāniem, kuri ir saistīti ar attiecīgo sitienā iesaistīto pirkstu galos esošajiem meridiāniem. Piemēram, sitiens ar mazo pirkstiņu ir arī sitiens pašam pa savu sirdi utt.
Varētu runāt arī par mūsdienās populāru medicīnas sistēmu, piemēram, akupunktūras un akupresūras sākumu. Tās radās laikā, kad formējās daoisma un Konfūcija mācība.
-Klasiskā akupunktūra atzīst 12 enerģijas kanālu (meridiānu) un 365 punktu (tagad jau gandrīz 2000) pastāvēšanu. Iespaidojot šos punktus, cilvēks ietekmē dzīvības enerģijas ci (ekvivalents japāņu ki, kuru izmanto, piemēram, šiatsu prakse, un indiešu pranai, ar kuru strādā jogas skolas, piemēram, hatha joga) pārvietošanos ķermenī.
Akupunktūras filozofijas pamatā ir iņ-jan principa atzīšana, kas savukārt rada piecu stihiju savstarpējo iedarbošanos un dzīvības enerģijas ci pastāvēšanu. Nepareizs balanss starp piecām stihijām vai starp iņ-jan pusēm var radīt dažnedažādākās slimības.
Tiek uzskatīts, ka Ķīna ir masāžas dzimtene.
Refleksoloģijas saknes sniedzas arī senajā Ķīnā pirms 5000 gadiem.
Līdzīgas indiešu jogas sistēmai Ķīnā bija Ķīnas vingrošanas sistēmas Ci-Gun, Taj- Czi, Čžan-Czuņ. Taj-Czi prakse vadījās no pārliecības, ka enerģijas brīvu plūsmu ķermenī traucē lieka muskuļu sasprindzināšana. Vingrojumi palīdzēja līdzsvarot saspringumu ar atslābumu, tādā veidā harmonizējot ķermeni.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana