Judaisms

Judaisms ir ebreju tautas mācība. Taču, ņemot vērā faktu, ka vārds "ebrejs" (hebri) tulkojumā nozīmē "izceļotāji", to varētu apzīmēt kā izceļotāju mācību, kā mācību, kas tika dota izceļotājiem, kuri Mozus vadībā pameta senās Ēģiptes teritoriju, lai dotos uz apsolīto zemi.
Ir jāpiemin divas galvenās personas.


1) Ābrams, kuru pieņemts uzskatīt par ebreju tautas ciltstēvu un kurš ir dzīvojis Ūrā, laikā, kad Divupes galvenā politiskā persona bija ķēniņš Hamurapi (18. gs. p. m. ē.), un kurš ir izceļojis uz Ēģipti.


2) Mozus, kurš izveda savu tautu no Ēģiptes un šā ceļojuma laikā, Sinaja kalnā no Dieva saņēma visu jaunās mācības pamatsaturu.
Mūsdienās par judaisma mācības galveno grāmatu varētu nosaukt gandrīz visu Vecās Derības tekstu, lai gan tās pamatā tomēr ir Mozus grāmatas. Savukārt Mozus grāmatās centrālo vietu ieņem bauslība.
Tajā pašā laika vēsturiski judaisma pamatliteraturā izdalāmas trīs galvenās daļas:


• Tora (Mozus grāmatas),
• Nebiīm (praviešu darbi),
• Katūbīm (citi raksti).
Pirmajā darbības posmā judaisma mācība vēl tikai formējas. Vienlaikus veidojas visa ebreju tautas dzīves pamatgudrība un raksturs.
Tas saistāms ar laiku no brīža, kad Mozus saņem jaunās mācības saturu Sinaja kalnā, līdz 70. gadam mūsu ērā, kad tiek izpostīta viņu apsolītās zemes vieta Jeruzaleme Pirmā posma galvenais panākums, protams, ir mācības saņemšana Sinaja kalnā. Tās galvenā persona ir Mozus.

Nākamā persona, kurai ir liela nozīme judaisma formēšanās procesā, ir Jūdas valdnieks Josija (ap 640.-609. g. p. m. ē.), kurš izdarīja pirmo ievērojamo jūdu reliģiskās dzīves mācības reformu.
Ļoti svarīgs vēsturiskais posms judaisma vēsturē ir Babilonas trimdas laiks, kad arī tapa liela daļa judaisma dzīves mācības teorijas pamatdarbu.
 Visbeidzot- persiešu pārvaldnieka Nehemijas (445., 432. g. p. m. ē.) lielā jūdu dzīves garīgā reforma.
Orientējošais Mozus dzīves laiks varētu būt- 14.-13. gs. p. m. ē.
Pareizāka šā vārda izruna būtu- Moše. Tulkojumā tas nozīmē- "izvilkts". Korānā Mozus ir pierakstīts ar vārdu Musa. Citos tulkojumos Mozus vārdu, kuru oriģinālajos tekstos pierakstīja ar burtiem MŠE, tulko kā "atpestītājs", "glābējs".
Aktuālās leģendas-
Pirmā leģenda saistās ar Mozus agrākās bērnības lapaspusēm. Mozus esot atrasts grozā, kas bijis ielaists upē.

Pirmais, kas būtu jāatceras,- mīts par Tammuzu senajā Divupē, par to, ka Tammuza māte- Zeme- ielika jaundzimušo veģetācijas dievu Tammuzu grozā un ielaida upē. Jāatceras šīs rīcības motivācija- veģetācija (Tammuzs) var pastāvēt tikai kontaktā ar zemi un ūdeni.
Šī mīta filozofija bija loti ietekmīga senajā pasaulē, un šo "rituālu" samērā bieži izmantoja šā laika cilvēki. Iespējams, ka arī Mozus biogrāfijā šo bērnības dienu ķibeli var saistīt ar Tammuza mītu.
Otra leģenda vēstī par to, ka Mozus uzauga Ēģiptes valdnieces Hatšepsutes galmā. Tādā gadījumā tas būtu laiks ap 15. gs. p. m. ē.

Un tieši šeit Mozum varēja būt bijusi iespēja iepazīties ar Sinaja pussalas topogrāfiskajām kartēm, jo Hatšepsute lielu uzmanību pievērsa Sinaja pussalas dārgumu šahtām. Tādējādi labi saistītos vēsturnieku un teologu viedokļi.
Trešā leģenda saistīta ar Mozus misiju. Tās pamatā ir jebkuram cilvēkam piemītoša vajadzība attīstīties.
l) Ēģiptes posms ir salīdzināms ar cilvēku tajā dzīves laikā, kad viņš apgūst lietu un sadzīves pasauli. Tā var dot pietiekami daudz labsajūtas, lai būtu vilinājums šajā līmenī.
2) Nākamais brīdis ir saistīts ar skolas laiku, kad skolotājs (skolotājs, draugs utt.), pastāsta par pasauli, kura ir daudz augstāka nekā cilvēka pasaule. Un, ja cilvēks notic, ka tā ir to vērta, ir jāseko skolotājam, vienkārši ticot, cerot un paļaujoties, ka seko patiesībai.
3) Seko dzīves laiks, kuru var salīdzināt ar Mozus ceļojumu tuksnesī. Ir tikai cilvēka paļāvība, ka nonāks labākā pasaulē, bet vēl neko praktiski neredz. Ir tikai skolotājs un cilvēka ticība vai šaubas. Tuksneša laiks ir arī cilvēku pārbaudījuma laiks. Cilvēks ir kā tuksnesī, kad vienīgais skaistais un reālais ir atmiņas par iepriekšējo dzīves posmu, kurš, lai cik sekls arī būtu, tomēr bija vieglāks, jo bija saprotamāks, pazīstamāks, pārskatāmāks. Šaubu dzīti, arī no Mozus draudzes atpakaļ atgriezās daudzi cilvēki. Arī cilvēks var krist atpakaļ.
4) Nākamais posms - gandarījumu un apmierinājumu par savu dzīvi cilvēks iegūs tikai tad, ja izturēs un aizies līdz galam. Mozus mācībā to sauca par Jeruzalemi.

Galvenais pasākums judaisma vēstures kontekstā ir saistāms ar bauslības saņemšanu Sinaja kalnā.
Šķiet, tā nav nejaušība, ka Mozus likumus saņēma senās Ēģiptes kultūras zonā, tieši tur, kur likumiem jau izsenis bija ļoti augsts prestižs. Ne velti daži speciālisti, analizējot Toras saturu, uzmanību pievērš arī vārda "Tora" līdzībai ar vārdu "taro", ar kuru apzīmēja mūsdienās zināmo Ēģiptiešu zīlējamo kāršu metodi.
Tas ir judaisma mācības pamatu pamats. Šie baušļi bija uzrakstīti uz divām plāksnēm.
Pirmās plāksnītes baušļi runāja par cilvēka attiecībām ar Dievu, otrās- uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Netieši ar to tika pateikts, ka cilvēku savstarpējās attiecības ir kaut kas tikpat svarīgs kā cilvēka attiecības ar Dievu.
Citās senajās reliģiskajās mācībās šajā laikā tamlīdzīgas attieksmes nav.
Izrunātā vārda spēks- Ne tikai attiecībā pret bauslību, bet līdzīgi arī attieksmē pret pasaules radīšanu ir jāievēro rakts, ka Dievs darbojas, izrunājot vārdus. Tādējādi ar izrunātu vārdu var radīt pasauli, un katram vārdam ir savs sevišķais spēks, it īpaši tāds ir Dieva izrunātajiem vārdiem. Dieva vārdu izrunāšanai un arī pašam Dieva vārdam tika pievērsta sevišķi liela uzmanība. Tāpēc judaisma rituālu praksē tik svarīgi ir lasījumi, un tāpēc judaisma praksē nav pieņemts izrunāt Dieva vārdu.
Šo aspektu jeb šo svarīgo principu judaisma mācībā nostiprināja nākamā vēsturiski svarīgā persona - jūdu valdnieks Josija.

Josija bija jūdu valdnieks laikā starp 640. un 609. g. p. m. ē. Viņa nopelns ir pirmā lielā jūdu reliģiskās dzīves reforma. Kristīgās literatūras vēstures kontekstā Josijas nopelns ir 5. Mozus grāmatas atklāšana.
Josija bija aktīvs cīnītājs par judaisma pozīciju nostiprināšanu un aktīvs elkdievības apkarotājs. Viņš uzskatīja, ka īsta jūda dzīve nevar būt saistīta ar elkkalpību un iznīcināja visas svētvietas, kas nebija saistītas ar judaismu.
Savā ziņā Josija turpināja to pašu, ko reiz bija darījis Mozus, kad nokāpa no Sinaja kalna un ieraudzīja, ka viņa sekotāji pielūdz zelta teļu. Arī Mozus attieksmi šajā brīdī varēja nosaukt par neiecietīgi agresīvu. Šajā laikā tik aktīva savas tautas mācības aizstāvība nekur citur nav vērojama. Var teikt, ka tās bija pirmās iestrādes kādas dzīves mācības aizstāvībai citu mācību vidū. Teoloģiski ir vēl kāda svarīga novitāte. Josija pievērsa uzmanību vārdam "klausies", kas vēlāk kļūs par jūdu lūgšanu sākumvārdu. Vēlreiz jāatceras nodaļa par vārda spēku. Vārda izrunāšana un tā sadzirdēšana izrādījās primāri svarīga. Šā laika pasaulē tamlīdzīgas aktivitātes- valsts politiskais līderis pievēršas garīgās dzīves problēmu sakārtošanai bija arī Persijas valsts teritorijā, kur Zaratustras mācība pārvērsta par valsts reliģiju.
Taču Josijas dēla valdība vairs nespēja turpināt reformas, un viss beidzās ar to, ka Babilonas valdnieks Nebukadnecars (tas pats Nebukadnecars, kuru atceramies kā Nabuko un kurš ir Babilonas gaisa dārzu laikabiedrs) iznīcināja jūdu valsti.
Sākās nākamais jūdu vēstures ļoti svarīgs dzīves posms, kuru pazīstam kā Bābeles trimdu.
Bābeles trimda-
Bābeles trimda vēsturiski saistās ar laiku, kad pilnība bija iznīcināta Jeruzaleme un lielākā daļa jūdu garīgo darbinieku atradās trimdā Babilonā. Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka Josija bija noteicis, ka jūdu reliģiskās ceremonijas drīkstēja notikt tikai Jeruzalemē. Līdz ar to faktiski tika iznīcināts jūdu garīgais centrs.
Trimda ilga aptuveni 70 gadu, un atgriezties atļāva peršu valdnieks Kīrs, kurš bija iekarojis Babiloniju.
Jūdu garīgās dzīves kontekstā uzmanība pievēršama faktam, ka šajā laikā tika pierakstīta liela daļa jūdu svēto rakstu un ka tie veidojās tieši trimdas apstākļos. Tādējādi tika iestrādāta pieredze jūdu dzīvei citu reliģisko kultūru vidū.
 Šajā laikā darbojās arī viens no īpatnējākās Vecās derības grāmatas autoriem Ecēhiēls, kura mācību, neskaitāmos variantos pārfrāzējot, ir izmantojuši gan astrologi, gan ufologi, gan viduslaiku mistisko skolu pārstāvji. Taču tās simbolismu var skaidrot tieši ar īpatnējiem trimdas apstākļiem, kad atklāti sludināt savu mācību jūdu priesteriem nebija tik viegli.
Uzmanība pievēršama arī faktam, ka veidojas mācība, kas palīdz saturēt un saglabāt tautu trimdas apstākļos. Ebreju tautai šī iestrāde izrādīsies ļoti aktuāla arī vēlākos laikos.
Nehemija
Šajā posmā Nehemija bija pēdējā svarīgā persona politiskajā ziņā. Viņš bija persiešu pārvaldnieks, kura galvenais nopelns bija jūdu tautas pasargāšana no asimilācijas, atdalot jūdus no pārējām tautām pat ar tik radikālām metodēm, ka aizliedza jauktās laulības un lika izšķirt jau esošās. Nehemija arī noteica, ka stingri jāievēro Tora un jāmaksā nodoklis tempļa uzturēšanai.
Pēdējie ienaidnieki, ar kuriem cīnījās jūdi, bija grieķi, kuru Sīrijas valdnieks Antiohs IV bija sevi pasludinājis par Zevu un aizliedza ebrejiem apgūt un attīstīt savu mācību. Karš starp grieķiem un jūdiem beidzās ar jūdu uzvaru. Sākās pēdējā miera un labklājības simtgade. Valsti pārvaldīja garīgie līderi, līdz ar to tika atjaunotas vissenāko laiku tradīcijas, kas liecināja, ka valsts ir jāpārvalda ne politiskam, militāram vai ekonomiskajam līderim, bet gan priesterim. Valstij ir jākļūst par garīgu institūciju.
Judaisma reliģiskajā praksē bija svarīgi ievērot Toras divdaļīgumu. Tā sastāvēja no mutiskās un pierakstītās daļas. Svarīgi bija atzīt abu šo daļu vienību. Ikdienišķāk skatoties, tas nozīmēja to, ka blakus Torai bija jābūt arī komentāru daļai.
Gan pierakstītajam Toras kodolam, gan tās priesteru komentāriem bija vienādi svarīgs statuss.


Šī divdaļība ir izteikta jau pirmajā Mozus grāmatas nodaļā, kurā runāts par pasaules radīšanu. To izsaka rindiņas, kurās teikts, ka Dievs sākumā radīja debesis un zemi. Tā ir metafora.
Mozus grāmatas pirmajā nodaļā ir gandrīz viss judaisma mācības pamats. Tā ir ļoti daudzslāņaina, un tajā simbolisks ir katrs burts.
Kā piemēru var minēt pat pirmo Vecās derības burtu, kurš attēlots aptuveni kā apgriezts latviešu "c" burts un ar savu formu atdala cilvēka prātam neaizsniedzamo materiālu no tā, kas ir domāts cilvēkam.
Tomēr uzmanība te ir jāpievērš tam, ka senebreju valodā vārds "Dievs" ir rakstīts daudzskaitlī. Latviešu tulkojumos tas ir pamanāms tikai vienā vietā, kur Dievs saka: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un līdzības." Paskaidrojot šo situāciju, būtu jāatceras uzrunas, kādas dažādos laikos attiecībā pret sevi ir lietojuši dažādu impēriju valdnieki. Viņi taču arī teica: "mūsu gaišība." Ne jau tāpēc, ka viņu bija daudz, bet gan tāpēc, ka ir nesamērojami pārāks par jebkuru citu šīs zemes iedzīvotāju. Daudzskaitļa forma ir pārākuma apliecība.
Pirmās nodaļas tekstā daudz strīdu izraisa arī cilvēka radīšanas sižets. Jau pirmajā teikumā teikts, ka Dievs ir radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Strīdu atrisināt traucē paviršā attieksme pret tulkojumu, aizmirstot, piemēram, ka vārds "tēls" iekļauj sevī arī citu nozīmi senebreju valodā- "ēna". Tādējādi tiek teikts, ka cilvēks sekos Dieva nodomam kā viņa ēna un neviens viņa solis nebūs bez Dieva. Šo pasauli piepilda Dievs, cilvēka ķermeni - Dieva līdzība- dvēsele.

Otrs klasiskais strīdu objekts ir vārds "riba", no kuras it kā ir radīta sieviete. Šā vārda nozīme patiesībā bija "daļa", "puse", kas izsaka to, ka no vienas cilvēka daļas tika atdalīta sieviete, kas savukārt sakrīt ar seno jūdu komentāriem, kuros teikts, ka Dievs radīja cilvēku ar divām sejām- vīrieša un sievietes seju - un tikai vēlāk tiek sadalīts divās atsevišķās daļās, no kurienes arī sākusies vīrieša un sievietes savstarpējā tieksme. Pamanāms vēl viens šīs sižeta daļas vārda paplašinājums. Tiek teikts, ka Dievs pārveidoja vienu cilvēka daļu par sievieti. Vēlāko laiku jūdu priesteri saskata vārda "pārveidoja" līdzību ar vārdu "apziņa", "apjēga". Tāpēc arī jūdi tiesās meiteņu liecības atzina, sākot ar 12 gadu vecumu, un zēnu liecības- sākot ar 13 gadu vecumu. Citi vārdi: Kains - darbs, Ābels - atpūta.

Kaina uzceltās pilsētas Henokas vārda tulkojums - "žēlastība", "labvēlība"; viņa dēls-Lamehs- "amatnieks", viņa sievas - Ada - "apģērbs", Cilla- "pārsegs", bērni no pirmās sievas - Javals- "pārticība", Jubals- "svētki", "jubileja"; no otras sievas- meita Noema- "skaistums", dēls Balkans - "vulkāns".
1. Pievēršot uzmanību faktam, ka divsejainā cilvēka radīšanā var saskatīt līdzību ar Apenīnu pussalas (Itālijas teritorijas) mītiem par divsejainajiem dieviem, ir sākušies mēģinājumi saskatīt Mozus izceļojuma karti tagadējās Itālijas teritorijā. Tiek piedāvātas biblisko vārdu paralēles, kur svarīga ir seno ebreju tradīcija nepierakstīt patskaņus.

Apsolītās zemes vārds tika pierakstīts ar burtiem KNUN, un ierastā tulkojuma Kanaana vietā var izlasīt vārdu Genuja. Kalns, kurš tur atrodas, Bībelē saucas LBNUN, kas tieša tulkojumā nozīme "baltais", kas sakrīt ar Monblanu Itālijā. Upe PRT, kuru ir pierasts tulkot kā vārdu "Eifrata", vieglāk būtu izlasīt kā Pruta, kura ir liela Donavas pieteka. Vieta, kur nonāca Mozus ar saviem cilvēkiem, Bībelē ir pierakstīta ar burtiem KDŠ VRNE, kuru tradicionāli tulko kā vietas vai avota nosaukumu Kades-Varni, lai gan vieglāk būtu saskatāms tagadējās Ženēvas senais nosaukums Kadiks pie Ronas. Turklāt te ir arī kalns, par kuru rakstīts Bībelē,- Saīrs tulkojums ir "velns".Tas ir Velna kalns pie Ženēvas ezera. Viena no Mozus pieturām saucas TBERE, kuru ierasti tulko ka "taverna", drīzāk būtu Tibra. Savukārt avots, kuru ceļotāji pārgāja,- ARN-, būtu nevis Arnona, kā pierasts, bet gan Itālijā esošā upe Arno.
2. Simbolisms. Piecas Mozus grāmatas ir populārs kabalistu interešu objekts.
Ecehiela grāmatās simbolismu pēta pat ufoloģijas cienītāji.
Zālamana grāmatas ir sens alķīmijas vai masonisma vēstures interešu objekts.