Zaratustra. Zoroastrisms


Par kurām valstīm un kādām tautām runāsim?
Pirmā lielvalsts, kas pasludināja Zaratustras mācību par savas valsts galveno reliģiju, bija Persija.
Tajā pašā laikā nevajadzētu piemirst arī svarīgus persiešu kaimiņus- mēdiešus. Viņus reizēm piemin arī tāpēc, ka viena no sešām mēdiešu ciltīm, kādā mēdieši dalījās, saucās magi, kuri, lai arī ilgi pretojās Zaratustras kultūras iespaidam, tomēr vārda dēļ arī tagad ir populāri. Turklāt, kā uzskata pētnieki, šie magi galvenokārt bija priesteri vai veica priesteru darbam līdzīgu darbu, un viņu palīdzību izmantoja arī daudzi viņu kaimiņi.
Par kuru laiku runāsim?
Jau pieminējām 3. gadu tūkstoša sākumu, kad irāņi kļuva par atsevišķu tautu.
Bet ar kuru laiku var sākt runāt par Zaratustras mācības sākumu?
Ir pieņēmumi, ka Zaratustras mācības sākumus var meklēt vienā laikā ar vēdiskās kultūras sākotni. Tādējādi zaratustras mācība, iespējams radusies vienlaikus ar Rigvēdu tekstiem, tas ir, ap 1700.-l500. g. p. m. ē.
Zaratustras mācības pētnieki uzskata, ka Zaratustras dzīves laiku var attiecināt uz laikposmu starp 1500.-1200. g. p. m. ē.
Precīzāk ir iespējams runāt vienīgi par laiku, ar kuru zaratustras mācība kļuva par valsts reliģiju. Tas notika 6. gadsimtā p. m. ē. Šā iemesla dēļ arī Zaratustras dzīves laiku daži attiecina uz 6. gadsimta pašu sākumu vai 7. gadsimta beigām.
Un tomēr, kad persiešus iepazina grieķi, viņi rakstot par Zaratustras mācību, minēja, ka Zaratustra ir dzīvojis ļoti sen. Piemēram, sengrieķu filozofs Arsitotelis rakstīja, ka Zaratustra dzīvoja 6000 gadu pirms Platona nāves. Aptuveni šādu pašu laiku min arī citi senie rakstītāji.
Šie lielie datumi acīmredzot liecina par to, ka laikā, kad grieķi sāka sadarboties vai karot ar persiešiem, Zaratustras mācību persieši pazina jau ļoti sen.

Zaratustra
Zaratustra pirmām kārtām bija konkrēta vēsturiska persona. Viņš nebija ne dievs, ne dieva dēls, bet bija cilvēks, kurš piedzīvojis atklāsmi. Tāpēc tiek uzskatīts, ka Zaratustras mācība ir senākā mācība, kuras pamatā ir atklāsme.
Ko nozīmē atklāsme?
Zaratustra sākotnēji bija vienkāršs cilvēks, kurš kādā brīdī ir saņēmis informāciju kaut kādā brīnumainā veidā. Mēs sakām- viņu uzrunājis Dievs. Vai pavisam cilvēciski vienkārši- ienāca prātā kāda pēkšņa ideja vai radās izskaidrojums kādai grūti atrisināmai problēmai utt.
To var pretstatīt, piemēram, kristīgajai kultūrai, kur Kristus bija Dieva dēls, nevis vienkāršs cilvēks, vai Krišna, kurš bija dieva Višnu iemiesojums cilvēka ķermenī. Zaratustras izcelsme ir cilvēcīgāka (šajā gadījumā tas nenozīmē ne labu, ne sliktu).
Ja neskatāmies no reliģiju filozofijas viedokļa, Zaratustras parādīšanās faktu varam salīdzināt, piemēram, ar Hamurapi personību Divupē, Ābramu- seno ebreju kultūrā, nedaudz citā laikā- Ehnatonu vai Nofreteti Ēģiptē, brahmaņu popularitātes pieaugumu senajā Indijā u.c.
Bet kas ir kopīgs šim laikam pasaules kultūras vēsturē, kad pamazām sāk izvirzīties lielas personības? Protams, atsevišķās kultūrās tādas personības bija jau agrāk. Bet tieši tagad tādas sāk parādīties daudzās kultūrās un tautās. Iespējams tās saistīt ar kopīgo konkretizēšanās procesu, kad dievu vietā sāk rodas lieli cilvēki.

Duālisms
Zaratustras mācība ir izteikti duāla. Tajā ir divi izteikti atsevišķi, pretēji spēki- absolūtais labais un absolūtais ļaunais.
Atcerēsimies paralēles ar duālo dalījumu senās Ķīnas filozofijā pēc principa- pozitīvais-negatīvais vai iņ-jan.
Šie abi spēki bija personificēti. Tie bija iemiesoti divās dievišķās personās. Labais bija Ahuramazda, ļaunais- Ārimans.
Pētnieki atzīst, ka Zaratustras mācībā ir daudz līdzību ar judaisma mācību, budismu, islamu un citām lielajām reliģijām. Mēs savukārt varam piebilst, ka Zaratustras mācībā ir daudz līdzības arī ar baltu senkultūrām. Tātad Zaratustras mācībai ir līdzība gan ar mācībām uz austrumiem no irāņu zemēm, gan uz rietumiem.
Iespējams, ka šīs mācības duālisma veidošanos arī noteica ģeogrāfiskais izvietojums it kā pa vidu starp austrumiem un rietumiem (pareizāk gan būtu teikt- pa vidu starp tāliem un tuviem austrumiem). Bet tikpat labi to varēja ietekmēt arī atrašanās pa vidu starp iepriekšējiem laikiem, kad varenākie bija dievi, un jaunajiem laikiem, kad varenie, izrādās, var būt arī cilvēki.
Arī nodaļā par senas Indijas kultūru bija teikts, ka upanišādu tekstos redzams mēģinājums sarunāties. Bet saruna ir dialogs starp divām pusēm. Ja atceraties Hamurapi likumus vai Mozus likumus (kuri arī saistāmi ar šo laiku, bet par kuriem vēl runa būs turpmākās nodaļās), arī te pasaule tika dalīta divās daļās-vieni kuri likumus pilda un ir savējie, un otri, kuri likumus nepilda un ir sodāmie. Tātad duālisms var būt arī loģiska forma savam laikam un savai vietai.

Pozitīvisms
Var pārmest indoeiropiešiem viņu kareivību un nosodīt viņus par to, ka ir padzinuši no iepriekšējām dzīves vietām pirmienācējus.
Var pārmest, piemēram, nevēlēšanos attīstīt savu rakstību laikā, kad tāda jau bija gan Divupē, gan Ēģiptē.
Taču, pārskatot gan indoāriešu, gan irāņu senākās reliģijas vai mitoloģiskos tekstus, nevar noliegt, ka te ir ļoti liela interese par pozitīvām cilvēka īpašībām un rīcībām.
Abās šajās vietās ļoti daudz tiek runāts par labestību, par tīrību, par gaišām cilvēku savstarpējām attiecībām.
Zaratustras mācības piekritēji mūsdienās nereti uzsver faktu, ka Zaratustras mācība ir vienīgā, kurā negatīvais ir pilnībā nodalīts no Dieva. To nosaka duālās mācības būtība- negatīvā rīcība ir tikai Arimana pārziņā un Ahuramazda nekādā veidā nav saistīts ne ar vienu negatīvu parādību ne šajā pasaulē, ne arī starp cilvēkiem.
Pārdomām te tika noteikts, ka ļaunais nav saistīts ar labo. Tā nav daļa no kāda veseluma un tai nepavisam nav jābūt kā līdzsvara daļai labajam. Labais ir pats par sevi, ļaunais- pats par sevi. Tie var būt, bet var arī nebūt. Tas nozīmē to, ka, piemēram, ļauns nav cilvēks, jo ļaunums nevar būt viņa daļa, bet ļaunais ir cilvēkā. Tāpēc nevar teikt, ka cilvēks ir ļauns, bet gan- viņam piemīt ļaunums. Kā slimība, kas nav nepieciešama daļa no cilvēka, bet gan kā kaut kas, kas cilvēkam nepieder un ir no viņa atņemams. Tātad cilvēks, kuram piemīt, ļaunums nav pelnījis nosodījumu, bet gan līdzjūtību vai- pareizāk sakot- palīdzību. Gluži kā jebkurš slims cilvēks. Mēs sakām - "Viņu piemeklējusi smaga slimība"- un jūtam žēlumu vai līdzjūtību. Tāpat mums būtu jāsaka- "Viņu piemeklējis liels ļaunums-" -, neraugoties uz to, ka tas ir ļaunums, kuru viņš dod citiem un jājūt līdzjūtība.

Tīrības kults
Zaratustras mācība noteica to, ka jebkura cilvēka rīcība- gan labā, gan ļaunā - ir sava veida dievkalpojums- ar labiem darbiem tu kalpo Ahuramazdas spēkam, ar negatīvo rīcību tu spēcini Ārimanu.
Katram cilvēkam ir dota pilnīga izvēles brīvība, kam kalpot- labajam vai ļaunajam, tomēr viņi tika audzināti tā, lai cilvēks izšķirtos par labu pozitīvajam. Tādējādi tika panākts, ka cilvēki pamazām sāka pastiprināti domāt par saviem labajiem darbiem. Tie varēja būt gan ļoti vispārīgi- gaiša attieksme pret šo pasauli, pret cilvēkiem-, gan ļoti konkrēti- tīra māja, uzkopts dārzs, laipni uzņemti viesi utt. Viss bija dievkalpojums.
Šī attieksme arī radīja to, ko sauc par tīrības kultu. Visai apkārtējai dzīvei- sākot no tavām domām un beidzot ar istabu- vajadzēja būt tīrai.
Pārdomām
Šajā laikā pasaulē raksturīgs ir tāds kā mēģinājums noteikt kādu skaistu mērķi. Grieķijā tas vislabāk bija ieraugāms mākslā, kur tika izvirzīti skaistā ideāli. Konfūcijs runāja par skaistu sabiedrību, jogas mācības - par skaistu cilvēku utt. Varbūt tas nozīmēja to, ka cilvēks bija konstatējis sava ļaunuma lielumu un saprata, ka ir kaut kas jādara, lai vairotu pozitīvo.

Rakstiskais dokuments. Mācības literārais sižets
Lai saprastu mācības ietekmi uz cilvēka rīcību, ir jāiepazīst arī šīs mācības literārais sižets.
Grāmatu, kurā apkopoti Zaratustras mācības teksti sauc Āvesta.
Senākā šo tekstu daļa, kuru uzskata par paša Zaratustras sacerējumu, bija sarakstīta āvestas valodā. Šo senāko daļu veido 17 gatas
Gatas bija himnas, kurās ir gan dziļa poēzija, gan līdzības ar atharvavēdu buramvārdiem.
Āvesta bija valoda, kuras tauta laikā, kad Zaratustras mācību pasludināja par valsts reliģiju, jau sen bija izzudusi. Tāpēc tās valodu ne visi vairs pilnībā saprata. Arī tagad tas rada grūtības, tulkojot vai vienkārši analizējot Āvestas tekstus.
Jāievēro vēl kāds svarīgs fakts. Kad irāņu zemes iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, Zaratustras teksti tika iznīcināti un restaurēti tikai vēlākos laikos no mutvārdu atmiņām vai saglabātiem pārrakstījumiem. Tātad rakstiskais dokuments bija Āvesta.

Priekšstats par pasaules uzbūvi
Āvestas tekstos lasāms Zaratustras mācības priekšstats par pasaules uzbūvi un attīstības gaitu. Tajā runāts par to, ka Zaratustra saņēma informāciju no Ahuramazdas, kurš viņam pastāstīja šādu stāstu.
Sākumā tika radīts dvīņu pāris- Ahuramazda un Ārimans, kuri sākotnēji dzīvojuši savstarpējā mierā. Nekas starp viņiem nav noticis un nenotika, līdz Ahuramazda sāka kādus darbus. Ārimans izjutis tādu kā greizsirdību pret Ahuramazdas padarīto, un viņš sācis darīt pretējus darbus. Sākumā tā bija tikai kā pretēji vērsta savstarpēja sacensība, bet pamazām šī sacensība izvērsās par niknu savstarpēju cīņu. Šī cīņa uz dzīvību un nāvi starp Ahuramazdu un Ārimanu arī ir Zaratustras mācības literārā sižeta svarīgākā daļa. Taču tikpat svarīgs ir arī fakts, ka te tika pateikts: nākotnē uzvaru gūs labais. Vienīgi šis uzvaras datums ir atkarīgs no mūsu rīcības- ja mēs ar savu rīcību dosim spēku labajam, tad uzvara pienāks ātrāk, ja dosim ļaunajam- tas notiks tālākā nākotnē.
Kad uzvara beigsies ar labā uzvaru notiks lielā tiesāšana, kad viss ļaunums, ieskaitot Ārimanu, tiks iznīcināts un pasaulē paliks tikai labais.
Šajā literārajā sižetā runāts arī par trim laikmetiem vēsturē.
• Pirmais laikmets - Radīšana. Tas ir laikmets, kad viss tika radīts, bet vēl nekādas citas darbības nenotika.
• Otrais laikmets - Sajaukšanās Tas bija laikmets, kad sākās cīņa starp labo un ļauno un tie sajuka vienkopus tā, ka ir grūti vienu no otra ne tikai atdalīt, bet arī atšķirt. Tas ir laikmets, kurā mēs dzīvojam arī pašlaik.
• Trešais laikmets - Atdalīšana Tas būs laikmets, kad ļaunais tiks atšķirts no labā un pilnīgi iznīcināts.

Sajaukšanās laikmets
Tātad Zaratustras mācība sākotnēji noteica to, ka katrs cilvēka labais darbs ir kā dievkalpojums, kurš dod spēkus Ahuramazdam cīņā pret Ārimanu.
Cilvēcīgi mums ir svarīgi daži fakti.
1) Šī attieksme noteica to, ka būtībā cilvēks varēja iztikt bez tempļa vai pat bez priesterības; katrs tavs darbs ir tieši saistīts ar dievu, un starpniecība nav vajadzīga.
2) Cilvēki samērā ātri saprata, ka paši nespēj izšķirties, kurš no viņu darbiem ir labs un kurš - slikts. Cilvēkam taču piemīt ļoti izteikta spēja attaisnot jebkuru savu rīcību.
Kā lai atšķir kurš darbs ir labs un kurš - slikts?
Tas ir ļoti mūsdienīgs jautājumu loks- kā atšķirt labo no sliktā?
Kad šī problēma likās gandrīz neatrisināma, sāka pieaugt priesterības loma. Priesteri uzņēmās atbildību noteikt, kurš darbs ir labs un kurš- slikts. Sižetiski pieauga interese par trešā laikmeta notikumiem.
Tamlīdzīgi procesi norisa arī attiecīgajā laikā Indijā, kur pakāpeniski pieauga priesterības loma, kuras uzdevums bija piesaistīt cilvēkus pašai pareizākajai mācībai, jo to bija radies jau tik daudz, ka paši cilvēki vairs nespēja izšķirt, kas ir labs un kas -ļauns.

Atdalīšana
Tika noteikts, ka cilvēka dvēseles pēc nāves tiesās. Taču tiesās ne pēc tā, kā cilvēks ir izrādījies citiem, bet gan pēc tā, kāds viņš ir patiesībā.
Ja cilvēks, piemēram, būdams priesteris, patiesībā neticēja savam darbam, bet to darīja tikai tādēļ, lai nopelnītu naudu vai izrādītos citu acīs labāks, viņš saņems smagu sodu.
Un otrādi -varēja izrādīties, ka cilvēks neko nezina par pašu mācību, ne reizi nav gājis uz templi, bet visu savu dzīvi neapzināti organizējis atbilstoši šīs mācības morāles normām un noteikumiem, tad viņš pēc lielās tiesas tiks nogādāts pasaulē, kurā ļaunuma vairs nebūs.

Paralēles
Sergejs Lazarevs kādā savā darbā līdzīgu situāciju attiecībā pret kristietismu un kristiešiem komentē šādi. Aiziet cilvēks uz baznīcu, piedalās dievkalpojumā, noliek svecīti, noskaita lūgšanas. Viņš ir apgarots un laipns. Bet, ejot no baznīcas, viņam nejauši uzskrien virsū kāds cilvēks, un mūsu pieminētais kristietis niknumā nolamā otru sulīgiem lamu vārdiem. Tāds cilvēks ir visīstākais ateists.
Otrs gadījums. Cilvēks neiet uz baznīcu un saka, ka Dievam netic, bet viņam nejauši uzskrien virsū kāds garāmgājējs, un šis "atkritējs" pasmaida aizmāršīgajam garāmgājējam. Tāds ir kristietis. Un nav svarīgi, ko pats viņš par to domā. Svarīgi, ka viņš rīkojas. Svarīgi nav viņa dzīves komentāri, svarīga ir pati dzīve.
Te varam redzēt ko krasi atšķirīgu no sofistikas prakses Grieķijā, kura paredzēja, ka svarīga ir ne tik daudz īstenība, bet gan tas, ko par to saka cilvēki. Svarīga nav darba kvalitāte, bet gan tas, kā es to māku reklamēt.

Tieksme uz skaisto
Irāņu zemēs, kur valdīja Zaratustras mācība, bija izteikta tieksme uz tīro, labo un arī skaisto. Tāpēc varētu domāt, ka tās kultūrai vajadzēja būt arī mākslas darbu pārpilnai.
Vai tā bija?
Realitāte rāda, ka galvenā uzmanība tomēr tika pievērsta ne tik daudz uz mākslas lietu radīšanu kā uz skaistām cilvēku attiecībām, skaistu cilvēka dvēseli. Apkārtējā vidē vairāk uzmanības tika pievērsts tam, lai sakārtotu to, kas ir, ne tik daudz, lai radītu kaut ko klāt.
Skaistums vairāk tika meklēts dabas pasaulē.
Nevarētu teikt, ka persiešiem piemita kāds īpašs mākslas novatorisms. Drīzāk tika labi izmantots esošais, kas bija pieejams vai nu Ēģiptes, vai Divupes kultūrās. Persija izveidojās par lielu un varenu impēriju, un tāpēc te arī redzamas impēriskas kultūras iezīmes, kurā salīdzināma ar Ēģiptes kultūru tomēr dominē laicīgās varas slavēšanas zīmes- pilis, kapenes, lietišķā māksla.
Tam bija vēl divi citi iemesli.
1) Jau pati mācība noteica to, ka templim nav tik liela nozīme kā citu valstu reliģijās.
2) Daudz šo kultu atribūtu un liecību tika iznīcināts grieķu - persiešu karos.
Atsevišķi vārdi
Zaratustras mācība ir viena no pirmajām, kurā parādās vārds svēts ('spenta'). Tikai te šo vārdu ir vieglāk saprast. Vārdu "svēts" lietojam savā ikdienā, kad gribam kaut ko apzīmēt kā īpašu, bet paši tā īsti namaz nezinām, ko tas nozīmē. Ko nozīmē šis vārds - "svēts"? Zaratustras mācībā atrodama skaidra atbilde- svēts ir tas, kurš ir gatavs palīdzēt. Svētums ir spēja, gatavība un gribēšana palīdzēt. Bet svētie ir tie, kuri otram palīdz.
Cits vārds- 'bag', ar kuru apzīmē dievu. Tas arī ir vārds 'dievs'. Tas ir līdzīgs krievu valodā lietotajam vārdam 'bog' ('dievs'). Bet latviešu valodā? Ja jau ir tik daudz līdzības, varbūt arī dieva vārdam ir jāatrodas mūsu kultūrā? Vai ir? Jā, bet citā nozīmē- kā vārds 'bagāts'. Tādējādi šī paralēle mūsu kultūrā sniedz vēl vienu atbildi, kas palīdz saprast Dieva darbus. Bagāts ir tas, kurš ir ar Dievu. Bagātība ir būt ar Dievu. Nabags ir tas, kuram Dieva nav (krievu valodā- 'ne bog'). Nevis tas ir bagāts, kuram ir daudz naudas, bet gan tas kurš ir ar Dievu. Dievs dod bagātības izjūtu komplektā ar gandarījumu un baudu. Bet atšķirībā no naudiskās bagātības šī ir nemainīgi noturīga.
Cits vārds- 'drug'. Katram cilvēkam tika dotas tiesības brīvi izvēlēties, kam sekot,-labajam vai ļaunajam. Tos, kuri izvēlējās sekot labajam, apzīmēja ar vārdu 'aša', bet tos, kuri sekoja ļaunajam,- ar vārdu 'drug'. It kā paradoksāli- tie, kuri seko ļaunajam, ir draugi ('drug' - 'draugs'). Bet ir iespējams rast atbildi. Pat divas.
1) Vārda 'draugs' saistība ar ļaunumu ir saprotama līdzīgi tam kā par to mācīja arī citās senās mācībās, piemēram, šamanismā. Arī tur teikts, ka cilvēks nedrīkst pieķerties otram līdz atkarības stāvoklim. Cilvēks nedrīkst kļūt atkarīgs no drauga. Tā jau būs slimība.
2) Vārda 'draugs' saistība ar ļaunumu var būt politisks triks, kuru veica nākamās paaudzes, kuras Zaratustras mācības vietā ieviesa kādu citu. Izrēķinoties ar iepriekšējo, biežs vadoņu politisks gājiens ir kūleņa veidošana apgriežot kājām gaisā labo ar jauno. Labais tika saukts par ļaunu, bet kā labs tika pasludināts viss, kas iepriekš tika saukts par ļaunu.
Cits vārds - 'daena'. Vienkārši - 'īstenā ticība'. Redzamas paralēles latviešu valodā ar vārdiem 'dainas' vai 'diena'. Tātad vārdu 'dainas' varētu tulkot latviskāk - kā 'īstenā ticība'.
Salīdzināsim to, kas notika senākajā irāņu kultūrā, ar to, kas mums ir zināms par baltu senkultūrām- 1. Arī irāņi, līdzīgi ka indoārieši, ir mums radniecīga kultūra.
2. arī irāņu kultūra sāka veidoties tajā pašā laikā, kad indoāriešu kultūra sāka veidoties Indijas teritorijā vai baltu kultūra tagadējā Latvijas teritorijā.
3. Zaratustras kultūra sākotnēji noteica to, ka var iztikt arī bez tempļiem un priesterības. arī senā Latvijas teritorijas kultūra nav atstājusi ne greznus tempļus, ne skaidras atmiņas par mūsu priesteriem.
4. Zaratustras mācība iedibināja savdabīgu "tīrības kultu". arī latviešu folklorā ļoti daudz runāts par tīru māju, tīriem tikumiem, tīrām savstarpējām cilvēku attiecībām.
5. Zaratustras mācība bija duāla mācība.
6. arī latviešu senkultūrā par galveno skaistumu tika atzīta daba, nevis māksla. arī latviešiem galvenie mākslas priekšmeti bija rotas.