Eleusīnas mistērijas




Eleusīnas mistērijas ir pieskaitāmas pie pašām intelektuālākajām. Tās radītas, iespējams, tajā pašā laikā, kad tapa arī Dionīsa un Orfeja mistērijas. Savu nosaukumu tās ieguva no vietas, kur notika centrālā ceremonija, Eleusīnu mistērijas līdzīgi kā Dionīsa mistērijas sastāvēja no divām daļām- lielajām un mazajām mistērijām. Lielās bija galvenās, bet tajās piedalīties varēja tikai tie, kuri bija izgājuši mazās. Mazās mistērijas notika reizi gadā pavasara saulstāvjos, lielās- reizi piecos gados rudens saulstāvjos.

Mazās mistērijas svinēja deviņas dienas, kas simbolizēja deviņus bērna piedzimšanas gaidu mēnešus. Te tiek gaidīta bērna piedzimšana (izkļūšana no pazemes). Lielās mistērijas svinēja septiņas dienas, kad tika nesti ziedojumi un šīs dienas tika uzskatītas par attīrīšanās dienām. Piektajā dienā draudze devās gājienā uz svētvietu, nonākot tur naktī lāpu gaismā. Bija ticējums, ka tieši pusnaktī augstāko pasauļu būtnes tieši nonāk uz zemi. Pusnaktsstundā bija īpašs brīdis. Šo pusnakts stundu mistēriju savos sižetos vēlākos laikos ir izmantojuši ļoti daudz rakstnieku. Sadzīves valodā pusnakts stundu apzīmē par "spoku stundu" vai tamlīdzīgi.
Eleusīnu mistērijas bija prestižākās mistērijas senajā Grieķijā. Starp tās biedriem atkal minami gan Pitagors, gan Platons, jo mistēriju noteikumi neaizliedza vienlaikus būt iesvētītiem vairākās. Turklāt Platona darbus var uzskatīt par Eleusīnu mistēriju filozofiju. Taču arī tā ir iešifrēta atbilstoši visiem mistēriju noteikumiem. Viņa darbu virspuse vai seklākā zemteksta kārta ir tikai intelektuāļu atrakcija, kurai nav īpašas nozīmes, svarīgāks ir dziļākais zemteksts, pie kura varēja piekļūt tikai ar speciālam zināšanām, nevis ar filozofisku loģiku.
Mistēriju sižets ir tikpat lakonisks kā citām mistērijām, taču Eleusīnu literatūra un kults ir burtiski pārsātināts ar dažnedažādiem simboliem.


Literārās daļas galvenie tēli bija Aīds, Persefone un Dēmetra (vai Romā- Plutons, Proserpina un Cerēra).
Mazajās mistērijās galvenā sižeta daļa bija koncentrēta ap šādiem notikumiem-•Persofone ļoti mīlēja ziedus. Reiz, staigājot pa puķu pļavām, zeme atvērās, un no tās iznāca pazemes valstības valdnieks- Aīds, kurš, sagūstot Proserpinu, to paņēma līdzi uz savu pazemes valstību. Tas arī viss.
Lielajās mistērijās galvenā persona bija Dēmetra- Proserpinas māte, kura ļoti pārdzīvoja meitas zaudējumu un vecas sieviņas izskatā ceļoja no mājas uz māju, meklējot savu meitu. Beidzot tā viņu atrod Eleusīnā, un pateicībā par to Dēmetra dāvāja Eleusīnas cilvēkiem visas gudrības un mākas. Tas arī viss.

Šā literārā teksta seklākā virskārta tagad viegli atšifrējama arī mums.
• Proserpina bija cilvēka dvēseles simbols. Tā kā pārlieku savaldzināja šīs zemes izskats, viņa atkal nonāca zemisko kaislību varā- viņa nonāca cilvēka ķermenī. Platona darbos arī lasāms, ka cilvēka dvēsele atrodas ķermenī kā cietumā.
• Dēmetra vienlaikus simbolizēja gan mīlestību (Platoniskā mīlestība), gan īsteno mācību, liekot uzsvaru uz īstenās mācības savienību ar mīlestību, bez kuras faktiski īstās mācības nevar nemaz būt. Dēmetras ceļošanas sižetu no mājas uz māju ir ļoti populārs arī vēlāko laiku literatūrā, un tas atrodams pat mūsu pasakās- sirms onkulītis vai tantiņa klejo no mājas uz māju, lūdzot maizīti un naktsmājas. Kur viņu pieņem, tur viņi atdara cilvēkiem ar bagātīgām dāvanām. Eleusīnu sižetā Dēmetra meklē neko citu kā dvēseli, jo viņas meita jau arī bija dvēseles simbols. Arī tajās pasakās, kur runa bija par veco onkulīti vai sieviņu, viņi taču atrada dvēseliskus cilvēkus vai - vienkārši- dvēseli. Savos meklējumos Dēmetra izmantojusi divas lāpas- intuīciju un prātu.
Esam nonākuši pie paša grūtākā jautājuma- par Eleusīnu mistērijās izmantoto simbolu sistēmu. Šķiet, nebūtu sevišķi pārspīlēts, ja teiktu, ka šeit viss bija simbolisks. Citiem vārdiem sakot, tā ir attieksme, kas vērojama gan šajos laikos citur pasaulē, gan arī atsevišķās cilvēku grupās šodien, ka šajā pasaulē nekas nenotiek nejauši. Nejaušību nav. Viss ir noteiktu seku rezultāts. Tas ir salīdzināms ar to attieksmi, kāda bija gan senajā Ēģiptē - Taro kāršu metodika, gan senajā 

Ķīnā- I-Czin metodika, līdzīgas bija arī Zaratustras spēļu sistēmas. Savā ziņā tās saskan pat ar materiālistisko attieksmi, ka viss šajā pasaulē ir veidojies nejaušu savienojumu dēļ, taču ir atšķirīgi izskaidrojumi, par to spēku, kas veido šīs it ka nejaušības. Atšķirīgs ir arī tas, ka te ir izvērsta sistēma nākotnes notikumu prognozēšanai. Kā piemēru varētu pieminēt attieksmi pret mūsu nojausmām par to, kā norisēs kāds manis sākts pasākums. Mēs arī bieži sakām: "Es nojaušu, ka nebūs labi", "Es nojaušu, ka tieši tā vajadzētu rīkoties utt Tās mēs saucam tikai par nojautām. Te savukārt attieksme bija kā pret Dieva dotu informāciju. Mūsu pienākums gluži vienkārši ir šīs valodas apgūšana. Dievs mūs uzrunā noteiktā signālu formā, un mums tie ir jāapgūst gluži tāpat, kā ir jāapgūst svešvalodas. Eleusīnu mistēriju simbolu valoda ir ļoti komplicēta. Cilvēkam bija jābūt spējīgam sekot līdzi vairāku simbolu sistēmu slāņiem vienlaikus. Katra parādība varēja būt tulkota piecās sešas un pat septiņās, astoņās valodās. Simboliski bija gan kulta ceremoniāli, gan darbojošās personas, gan tas, kādas ģeometriskas formas ir saskatāmas kulta ceremonijas laikā draudzes vidū, sadalot ģeometriskajās formās visu- gan pašu cilvēku, gan viņa apģērbu, rokās esošos priekšmetus,utt., gan krāsas un krāsu attiecības, gan, piemēram, objektu īpašības spožums, matējums utt. To visu atšifrēt varēja tikai tad, kad visas simbolu sistēmas bija perfekti apgūtas. To varētu salīdzināt ar spēju runājot katru vārdu teikumā izrunāt citā valodā. Tas būtu teikums, kurā viens vārds, piemēram, būtu latviski, otrs- krieviski, trešais- angliski, nākamie-vāciski, itāliski utt. Simboliska būtu pat kārtība, kāda valodas kombinētas. Tātad nekas nav nejaušs. Aizmirstiet vārdus- nejaušība, nojausma utt. Vai lietojiet tos gluži tā pat, kā jūs lietojat valodu nosaukumus, un sakiet: ir angļu valoda, ir grieķu valoda, ir nejaušību valoda, ir vācu valoda, ir nojausmu valoda utt.

Eleusīnas mistērijās tika sintezēta visa toreiz šis puses cilvēkiem zināmās pasaules pieredze attieksmē pret simboliem un zīmēm. Tāpēc saskatāms līdzības gan ar senās Ēģiptes zināšanām, gan Zaratustras mācību, gan tālāko austrumu mācībām. Tā bija šīs zinātnes esence.


Lai arī iespēja iestāties šajā draudzē tika dota visiem, saprotams, ka ne visi šo mācību spēja apgūt. Tā prasīja perfektu atmiņu, izcilas analītiķa un mākslinieka spējas. Tāpēc vien cilvēkiem, kuri spēja nonākt līdz galamērķim, sabiedrībā bija ļoti augsts prestižs. Vienlaikus ar to sāka rasties opozīcija, Šo ko veidoja tie, kuri nespēja izturēt lielo slodzi vai nespēja apgūt visu intelektuālo materiālu, kādu uzdeva apgūt šī draudze. Šai opozīcijai būs milzīga nozīme vēlākos laikos, īpaši laikā, kuru sauc par grieķu klasikas laiku, kad pie teikšanas nāks cilvēki, kuri vēlēsies atteikties no sarežģītām metodikām un sarežģītām zinātnēm, priekšroku dodot vai nu eksistenciāliem dabas jautājumiem, vai atpūtas industrijai.